Granīts ir noteiktas ģeoloģiskās vides produkts, un tā petroloģiskajām, mineraloloģiskajām un ģeoķīmiskajām īpašībām vajadzētu reģistrēt tektonisko vidi, kurā tas veidojies. Tādā veidā, ja mēs varam iegūt tektonisko fona informāciju no liela skaita atklātu granītu uz virsmas, tas sniegs mums svarīgu informāciju, lai apgrieztu tektoniskās evolūcijas vēsturi. Tomēr problēma nav tik vienkārša. Pat dažiem granītiem ar zināmu tektonisko vidi to avota pārmantošana un kušanas diferenciācija ietekmēs galu galā izveidoto granītu materiāla sastāvu, izraisot atbilstības zudumu ar tektonisko vidi.
Kopš deviņdesmitajiem gadiem ir atzīts, ka lielākā daļa granītu ir garozas un apvalka mijiedarbības produkti, ko izraisa siltuma ievade no astenosfēras vai litosfēras apvalka uz garozu. Mantija var piedalīties dažādu formu granītu veidošanā, piemēram, siltuma plūsmu izvadīšanā, gaistošu šķidrumu izdalīšanā, sajaukšanā ar no mantijas iegūtiem materiāliem, līdz apvalka daļējai izkusšanai utt.; Mijiedarbība starp apvalku un garozu var izpausties arī dažādos veidos, piemēram, pārklāšanās, atslāņošanās vai subdukcija. Tāpēc attiecības starp granīta veidošanos un ģeotektonisko vidi faktiski atspoguļo attiecības starp noteiktu ģeotektoniskās evolūcijas posmu un garozas un mantijas mijiedarbību. Turklāt ir arī atzīts, ka granīts ir viena no orogēno joslu pamatsastāvdaļām, un to sastāva izmaiņas ietekmē ne tikai tektoniskā vide, bet arī ierobežo šādi galvenie faktori: ① dažādas izcelsmes iežu sastāvs; ② dažādi kušanas apstākļi; ③ Ķīmiskās un fizikālās reakcijas starp bāziskām un skābām sastāvdaļām; ④ Garozas piesārņojums; ⑤ Magmatiskās evolūcijas mehānisms utt.
Pamatojoties uz iepriekš minētajiem apsvērumiem, granītu ģenētisko tipu un tektoniskās vides izpēte joprojām ir mūsdienu granīta pētījumu priekšplānā. Tomēr jaunās paaudzes tektoniskās vides klasifikācijā jāņem vērā ne tikai pirmieži un klasiskie plātņu tektoniskie dinamiskie tipi, bet arī jāatzīst granīta veidošanās tektoniskā vide plašāka siltuma pārneses diapazona un laika evolūcijas ziņā no astenosfēras vai litosfēras. mantija līdz garozai. Jāuzsver, ka granīts ir vairāku ģeoloģisku faktoru un to mijiedarbības rezultāts, taču kopumā īpaši svarīgi ir kontrolēt mijiedarbību starp garozu un apvalku, ko izraisa siltuma ievade no astenosfēras vai litosfēras apvalka. Tāpēc ir nepieciešams apvienot reģionālo granīta ģenēzi ar garozas un mantijas mijiedarbību, litosfēras trīsdimensiju struktūru un evolūciju, astenosfēras augšupeju un magmas avotu reģioniem, vietējiem kušanas apstākļiem un magmas evolūcijas mehānismiem. Tādā veidā var izveidot to savstarpējo attiecību ietvaru, un caur šo ietvaru var izsekot tektoniskajai videi, kurā tie veidojušies, kā arī siltuma plūsmas pārneses mehānismam un sistēmai.
Izmantojot visaptverošu metodi, lai apspriestu granīta veidošanās tektonisko fonu, mums vajadzētu ne tikai apspriest granīta materiāla avotu, bet arī vairāk apsvērt granīta veidošanās fizikālos un ķīmiskos apstākļus. Trīs apstākļi – iztvaikošana, spiediena samazināšana un karsēšana – veicina iežu kušanu un granīta magmas veidošanos. Gaistošo vielu pievienošana var izraisīt iežu kušanas temperatūras pazemināšanos, tāpēc subdukcijas zonā ir lielāka magmatiskā aktivitāte. Tomēr pašreizējie pētījumi ir atklājuši, ka granīta magma galvenokārt ir ūdens nepiesātināta. Tāpēc spiediena samazināšana un temperatūras paaugstināšanās var būt svarīgāki faktori. Saspiešanas struktūras procesā iezis tiek pakļauts spiedienam, tāpēc magmatiskās aktivitātes iespēja ir mazāka. Tomēr spriedzes gadījumā spiediena samazināšanās ir ļoti labvēlīga iežu kušanai. Tajā pašā laikā garozas stiepes retināšanu var pavadīt arī lēna dziļas astenosfēras uzplaukšana un lēnas avota magmas pārklāšanās, kā rezultātā garoza uzkarst un turpmāka daļēja kušana. Tas ir svarīgs iemesls, kāpēc postorogenisko iežu pagarināšanās un sabrukšana var radīt lielu skaitu granītu. Pēdējos gados ir konstatēts, ka granīts galvenokārt veidojas stiepes vidē, savukārt granīts, kas veidojas spiedes vidē, var būt ļoti ierobežots. Pat subdukcijas zonā granīta veidošanās lielākoties ir saistīta ar spriegumu un apakšējo pārklājumu virs tā.